Erasmus+ prakses mobilitātes dalībnieka pieredzes stāsts - Ilze Leimane

 

 

  • Vārds, uzvārds: Ilze Leimane
  • Vecums: 22
  • Dzimums: sieviete
  • Nosūtošā augstskola: Rīgas 1. medicīnas koledža
  • Mobilitātes valsts: Lietuva
  • Prakses institūcija: Utenas koledža,Utenos Hospedal, Aukštakalnio g. 3, Utena 28170, Lietuva
  • Prakses darba joma: Ārstniecība, vecmātes darba joma
  • Mobilitātes perioda ilgums: 2017. gada 19.jūnijs-18 .augusts

 

Šī gada jūlijā, un augustā man bija tas gods izmēģināt, iegūt un attīstīt savas prasmes Lietuvā, Utenas pilsētā,

kas atrodas vien 80 km no Daugavpils, nelielajā, klusajā,  taču ļoti sakoptajā pilsētā, kas sevi  rotā ar parkiem  un ezeriem.

 

Darbs Utenas slimnīcā

 

Darba dienas no 08:00 līdz 14:00 pārsvarā pavadīju Infektoloģijas nodaļā, kaut gan pēc specialitātes esmu vecmāte, tomēr Utenā dzimst aptuveni četri bērni nedēļā un darba ir ļoti maz, tāpēc tikai viena vecmāte nokļuva dzemdību nodaļā.

Mani ikdienas pienākumi bija palīdzēt nodaļas māsai un māsas palīgam. Utenā šis medicīnas personāls strādā sadarbojoties, izbaudīju ļoti patīkamu atmosfēru. Visintensīvākais darba laiks bija pēc brokastīm, kad pacientiem bija jāiedod rīta medikamenti un jāliek  sistēmas, kā arī pusdienlaiks, kad pacienti ir jāsagatavo ēšanai, kā arī daži jāpabaro un atkal jāiedod medikamenti, kas paredzēti pēc pusdienām. Pa starplaikiem pacientus bija nepieciešams izvadāt uz dažādām pārbaudēm, piemēram – rentgenu, ultrasonogrāfiju un ehokardiogrammu, kā arī nogādāt analīžu materiālus uz laboratoriju un to rezultātus uz nodaļu. Māsiņas bija ļoti laipnas un ļāva trenēt savas iemaņas, ar prieku dalījās ar padomiem.

                                                         

 

Brīvais laiks

 

Tā kā šo vasaru nevar nosaukt par saulainu, tad bieži vien brīvajā laikā atpūtāmies kopmītnēs, taču saulainās pavadījām pie ezera “Dauniškis” vai arī izbraukumā uz kādu no Lietuvas pilsētām.

Kādu laiku kopmītnēs gatavojām kopīgas vakariņas, kas katru vakaru padarīja par svētkiem. Visas kopā dzīvojošās meitenes pārrunājām savas sajūtas un to, kas noticis dienas laikā slimnīcā. Lai arī esam ļoti dažādi cilvēki pēc rakstura un uzvedības, tomēr pratām atrast kopīgu valodu un sadzīvot.

Kaimiņos dzīvoja arī studenti no Nepālas un Turcijas – tādā veidā iepazināmies ar viņu kultūru, kopīgi klausoties mūziku un nogaršojot dažādus ēdienus, kā arī viņus iepazīstinājām ar latviešu tradīcijām un kultūru tieši tādā pat veidā.

                                                         

                                                         

Jonines

 

Jeb Jāņi. Par šiem svētkiem tika dzirdēts daudz, jo,  tiem tuvojoties ik pa laikam kāds lietuvietis ar manāmu skaudību noteica “Jums jau gan ir forši svētki”. Un šķiet, ka katrs otrais reiz ir bijis Rīgā šo svētku laikā un atceras kā vienu nu labākajām dienām savā mūžā.

Lai arī Lietuvā šī ir darba diena, tomēr tāpat vakarā svētki tiek svinēti ar tautas tērpiem, kora dziedāšanu, ugunskuriem, koncertu, šašliku un alu. Ja godīgi, tad būtisku atšķirību nesajutu.

                                                           

Ezeri

 

Lietuva nudien ir ezeru zeme! Viens pie otra un visi tik labi sakopti, ka prieks skatīties un peldēties tajos. Kopmītnēm vistuvākais ezers bija jau iepriekš minētais “Dauniškis”, kas ne vien aplaimoja ar saviem skaistajiem saulrietiem un daudzveidīgo faunu, bet arī fontāniem jeb krāsainajām strūklakām, kas sestdienu un svētdienu vakaros pulcēja vietējos iedzīvotājus un priecēja ar krāšņo šovu. Vispār jau mēs varējām nekur nedoties, jo to bija iespējams saskatīt un sadzirdēt arī no mūsu balkona.

                                                            

Ačiu Lietuva! Šī pieredze bija ļoti vērtīga un interesanta gan profesionālās izaugsmes, gan arī personīgās izaugsmes ziņā. Jauni draugi un paziņas, jaunas vai uzlabotas profesionāli tehniskās iemaņas, un tas viss kā neaizmirstams piedzīvojums. Vai maz varētu vēlēties ko vairāk?