Pirmā kursa vasaras mācību praksi aizvadījām nevis mājās – Latvijā, bet gan kaimiņu valstī - Lietuvā, Kauņā Erasmus+ apmaiņas programmas ietvaros. Mūsuprāt, bija diezgan drosmīgi doties uz citu valsti, runāt citā valodā un iepazīt Lietuvas medicīnas sistēmu, vēl īsti līdz galam nezinot, kā viss norit pašu zemē. Taču izaicinājums bija pieņemts – jau bijām gatavi  jauniem iespaidiem, avantūrām, pieredzei, jaunām pazīšanām, skaistās Lietuvas apceļošanai, zināšanu un prasmju pielietošanai medicīnas jomā, kā arī nenoliedzami noderīgajam ierakstam CV  par piedalīšanos Erasmus+ apmaiņas programmā – to visu mēs cerējām iegūt, iesaistoties šajā mobilitātes braucienā.

Ierodoties mobilitātes valstī, iekārtojāmies kopmītnēs – meitenes vienā istabā ar grieķieti, Jānis ar Semu – tumšādainu ukraini, kurš jau 5 gadus dzīvo Lietuvā. Jāatzīst – mentalitāte un dzīves uzskati bija gaužām atšķirīgi, tomēr- tur jau tā māksla, sadzīvot ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Apmešanās  nodrošināta, tagad jādodas praktizēties. Mūsu prakses vieta bija lielā Kauņas slimnīca jeb Kauno klinikos (lielākā slimnīca Kauņā). Pirmo mēnesi aizvadījām uzņemšanas nodaļā jeb traumpunktā. Tur mūs sagaidīja daudz un dažādi pacienti ar  dažādām veselības problēmām – bija gan hipertensijas, gan nepieciešama pirkstu šūšana, pleca operācija, urīna katetrizācija, kuņģa skalošana. Bija arī cietumnieki, saslēgti roku dzelžos policistu pavadībā, neadekvāti narkotisko vielu lietotāji, pacienti kas fiziski piekauti vai hospitalizēti pēc avārijām. Bija pat iespēja veikt sirds masāžu. Ņemot vērā tādus apstākļus, kā adekvāts vai pat palielināts darbinieku skaits (salīdzinājumā ar Latviju), pastāvoša valodas barjera (no medicīnas personāla puses), kā arī mūsu visai nelielā pieredze, – nebijām pārlieku nodarbināti, taču varējām veikt dažādus, ne tik ļoti atbildīgus darbiņus – veikt injekcijas, asistēt operācijās, likt sistēmas, veikt EKG, noņemt asisnis analīzēm ar vakutainera sistēmu, noteikt glikozes līmeni asinīs, transportēt pacientus un tml.

Otro mēnesi aizvadījām tajā pašā slimnīcā, tikai Bērnu nodaļā. Bērniņu bija gaužām maz, kas, protams, ļoti priecē (tātad maz slimo), tāpēc veicamo darbu bija mazāk.

Protams, brīvajā laikā neizpalika kaimiņvalsts apskatīšana – pati skaistā pilsēta Kauņa ar lieliskajiem panorāmas skatiem no Kauņas pils, vecpilsēta, kas, jāatzīst, ir gaužām līdzīga mūsu Vecrīgai, atpūta un veldzējošas peldes pie Lampudži ezera, pastaigas pa Laisves aleju, kara un dažādu citu muzeju apmeklējumi, festivāli, kā arī  jaukas pasēdēšanas kafetērijās ar latviešu un citu valstu draugiem. Pabijām arī ārpus Kauņas – apskatījām ievērojamākos objektus Viļņā: Krusta kalnu, katedrāli, Trāķu pili u.c. Bijām arī kādā ļoti piemīlīgā kaķu kafejnīcā. “Kaķu kafejnīca” – tas nav nosaukums vien, šajā kafejnīcā patiešām visur apkārt bija kaķi un nesmādēja visu, kas katram bija uz šķīvja, kā arī nekautrējās parādīt trikus. Kas tāds vēl nebija piedzīvots! Saņēmām ārkārtīgi pozitīvas emocijas.

Viss, kas notiek ar cilvēku, ir pieredze, un katra pieredze ir neatņemama vērtība katram no mums. Galvenais ir celties, darīt un iesaistīties, tad piedzīvojumi paši atnāks un bagātinās mūs, kā arī paplašinās mūsu redzesloku.

Anete Pranaite, Eva Jaunā, Jānis Kalniņš