2023./2024. studiju gads, 06.05. 2024- 05.07.2024 

Vārds, uzvārds: Paula Ivanova, Monta Kolosa, Sabīne Danga 
Nosūtošā augstskola: LU Rīgas 1. medicīnas koledža 
Mobilitātes valsts: Lietuva 
Uzņemošā augstskola: Utenas koledža 
Pieredzes pilnveides veids: Prakses mobilitāte 
Mobilitātes perioda ilgums:  8 nedēļas 

 
Divus mēnešus pavadījām Utenā, Erasmus+ projekta ietvaros, piedaloties prakses mobilitātē. 

Šis piedzīvojums kādai no mums bija ilgtermiņā plānots notikums, bet kādai spontāns lēciens nezināmajā. Tā arī viss aizsākās. Tikko nokārtots pēdējais eksāmens mūsu koledžā, sagaidīti rezultāti un paralēli jau sākusies koferu kārtošana, lai dotos uz Utenu.  

Sākums nebija vienkāršs, jo no Utenas koledžas nebija saņemta pilnīga informācija par to, kas būs uz vietas un, ko obligāti jāņem līdzi, tādēļ lieliski, ka bijām trīs meitenes no kursa, katra vienojāmies par to, ko ņemsim līdzi, un tas lieti arī noderēja sadzīvē.  

Kad bijām ieradušās klātienē un satikām mūsu projekta koordinatoru Deividu, viss kļuva daudz skaidrāk saprotams un vienkāršāks. Tika ierādītas mūsu kopmītnes, tās bija omulīgas, un, mēs gribētu sacīt, ekskluzīvas, jo mums bija pašām savs ledusskapis, duša un labierīcības, divu mēnešu laikā tikai pāris reizes vajadzēja ērtības dalīt ar blakus istabas īrniekiem. Virtuves gan bija kopīgas, bet, laikam ejot, pieradām arī pie kārtības, kas valda tur. Mūsu istabiņa atradās 6.stāvā, katru rītu un vakaru, istabiņas skats pa logu mūs priecēja ar saullēktiem un saulrietiem, bieži arī negaisiem. 

Kopmītnēs iepazinām gan Ukrainas studentus, gan Turcijas studentus, gan arī studentus no Spānijas. Bija interesanti uzzināt viņu studiju programmu specifiku, kā arī viņu skatījumu par Utenu un pieredzes apmaiņu kopumā. 

Prakses slimnīca Utenā mūs uzņēma ar pārsteigumu un jau 1. dienā sastapāmies ar valodas barjeru, taču kaut kā tomēr spējām vienoties par to, kas mūs gaidīs tālāk. Bija jāpārvar apziņa, ka daudzi nerunā angļu valodā, un, par pārsteigumu, arī krievu valodā nē. Tika nolemts, ka visas trīs vienuviet strādāt nevarēsim, jo dzemdību nodaļa ir maza, un, ņemot vērā to, ka Utena ir vairāk provinces pilsētiņa, dzimstība arī ir tai atbilstoša – maza. Tā nu mums pateica, ka katra strādās savā nodaļā, t. i., viena dzemdību nodaļā, otrā ķirurģijas nodaļā, bet trešā traumatoloģijā. Kad nākamajā dienā ieradāmies uz praksi, bija ļoti bail par to, kas tad mūs īsti sagaida, un mirklis, kad mūs “izšķīra” arī bija nervus kutinošs. Tomēr mums visām bija sava kopīgā Whatsapp grupa, kurā apmainīties ar redzēto, kā arī pajautāt padomu, ja neizdevās kaut ko saprast. Pirmajā nedēļā rotējām pa nodaļām ik pa dienai. Vēlāk kopīgi nolēmām, ka mums pašām labāk būs strādāt vienā nodaļā nedēļu, lai vairāk iemācītos un to veiksmīgāk arī atcerētos un praktizētu, jo visas nodaļas bija tik dažādas, līdz ar to, arī prasības un pienākumi bija dažādi.

Utenas slimnīcā darbinieki pārsvarā bija ļoti pretimnākoši un atsaucīgi, neskatoties uz valodas barjeru. Mums ļoti ātri uzticējās, ļoti ātri ļāva manipulācijas veikt patstāvīgi, kā arī neslēpa prieku par mūsu skolas ieliktajām prasmēm, un tām prasmēm, kuras apguvām esot uz vietas. Lielu atbalstu sākuma posmā deva arī citi studenti, gan Lietuvas, gan Ukrainas, kas slimnīcā devās praksē jau krietnu laiku pirms mums un varēja vairāk arī pastāstīt par piedzīvoto. Tas palīdzēja ātrāk iejusties un labāk saprast lietu un procesu kārtību.  

Kad nevarējām saprasties nevienā valodā, tad talkā nāca Google translate, zīmju valoda, kā arī anatomijas lekcijās apgūtā latīņu terminoloģija. Atskatoties varam par šo pasmaidīt! Mums izdevās!  

Kopumā varam sacīt, ka mums tika iedota lieliska iespēja un mēs to arī ar pilnu jaudu izmantojām. Redzējām dažādas operācijas, veicām dažādas pārsiešanas, iemācījāmies jaunas prasmes pacientu aprūpē. Pieredzējām to, ko pat negaidījām.  

Kad sociālās baterijas jau bija tuvu nullei un ilgas sauca atpakaļ mājās, mums tika dots burvīgs piedzīvojums – ekskursija pa Lietuvu divu dienu garumā, kas ļāva iepazīt Lietuvas kultūru, kultūrvēsturisko mantojumu, nobaudīt tradicionālos ēdienus un izbaudīt skaisto dabu – kalnus, upes un finālā arī Baltijas jūru. Visspilgtāk atmiņā paliks brauciens ar jahtu pa upi, līdz pat tās ieteces vietai jūrā, pa ceļam apskatot lagūnas, dažādus putnus un izbaudot silto laiku. 

Mēs esam ļoti pateicīgas par iegūto pieredzi, par redzēto un paveikto! Ja kādam rodas jautājums, vai vajag doties Erasmusā, svinīgi ziņojam – jā, vajag! Jo tas iedos ne tikai jaunus cilvēkus, pārliecību par sevi un kaudzi jaunu prasmju, bet arī liks novērtēt mājas, savu skolu un arī stingrākos lektorus, kuri ķieģeli pa ķieģelim ir likuši mūsu zināšanu pamatus, lai mēs bez kauna varētu iejusties jebkurā vidē un pildīt šīs vides prasības. Noteikti varam teikt, ka šī prakse bija tiešām brīnišķīgs veids ,kā noslēgt pirmo studiju gadu! 

Mūsu lielākā atziņa šajā posmā – cilvēcībai un rūpēm ir viena valoda! Ar tādu domu arī aprūpējām katru pacientu, arī tad, ja pretī saņēmām tīru lietuviešu valodu vai absolūtu klusumu.