Šī apmaiņas pieredze man nebija pirmā. Esmu jau pieredzējusi Erasmus programmas projektus gan mākslas, gan politikas jomā.  Bet šoreiz bija iespēja sevi attīstīt medicīnas nozarē.

Vasaras macību praksi, kas ilga veselus 2 mēnešus, es pieredzēju mazā skaistā Lietuvas ostas pilsētiņā –Klaipēdā.

Šajā praksē es patiešām ļoti daudz ko ieguvu. Sākot no jauniem draugiem  (mūs, ārsta palīgus, apvienoja ar medmāsām, mēs visi ļoti sadraudzējāmies) un beidzot ar tiešām svarīgām jaunām zināšanām medicīnas jomā.

Praksi mes izgājam 2 vietās - Klaipēdas Universitātes slimnīcā un Universitātes Bērnu slimnīcā.

Izgājām visas grūtības Reanimācijas nodaļā, mēģinot savus spēkus un pielietojot savas iepriekšējās zināšanas, ko ieguvām, beidzot 1. kursu mūsu Rigas 1. medicīnas kolledžā.

Augusta sākumā apmeklējām Universitātes Bērnu slimnīcu, iepazināmies ar vairākiem speciālistiem medicīnas nozarē ka arī ar  studentiem no citām valstīm. Pildījām vairākas manipulācijas (injekcijas, katetru likšanu, izgulējumu profilaksi, analižu ņemsanu, guļošu cilvēku aprūpi utt.)

Es uzskatu, ka ārzemēs praksei bija lielāka priekšrocība, salīdzinot to ar Latvijā izietu praksi. No kursa biedru sarunām secinu, ka mums tiešām bija iespēja pa druskai savā jomā apgūt visu. Šī prakse mūs iemācīja, pirmkārt, aizmirst kas ir bailes!

Protams neiztika bez grūtībām ar ko mēs  saskārāmies ikdienā. Bet katrā piedzīvojumā  ir savi šķēršļi. Mēs kopīgi  risinājām sadzīves problēmas , kā arī cits citam palīdzējam apgūt valodas prasmes.

Bija iespēja piedalīties vairākas operācijās. Ar ārstiem mes sazinājamies 2 valodās (krievu un angļu) Es piedalījos angiogrāfijā. Piedalījāmies gūžas kaula operācijā. Katram bija iespēja redzēt  vairākas operācijas  vienas nedēļas laikā. Kā arī mēs visi  apmeklējām Patoloģisko un Histoloģisko laboratoriju, kur ieguvām daudz jauna.

Katru reizi bija atbildības sajūta, jo daļēji no mums arī bija atkarīga citu cilvēku dzīve.Šī slimnīca ir trešā  lielākā Lietuvā un tiek uzskatīts, ka pēc smago pacientu skaita tā  ieņem 1. vietu. Varēja sastapt vairākus guļošus pacientus, kuriem slimnīca tagad  kļuvusi kā otrās mājas. Bija vairāki pacienti, kas šeit atradās vairāk par 20 gadiem.

Kaut pastāv jēdziens, ka medicīnā jabūt dzelzs raksturam, vienalga dziļi dvēselē mēs jutām līdzi pacientiem. Un kopā ar viņiem visu pārdzīvojām. Īpaši vairāk gribējās atrasties pie vientuļiem pacientiem, kuri bija tuvinieku aizmirsti. Ja mēs nespējām kardināli  mainīt pacienta dzīvi, tad parasta cilvēciska saruna deva viņiem sajūtu par piederību sabiedrībai. Ir ļoti svarīgi sajust citu cilvēku atbalstu.

Klaipēdas slimnīcā mēs apmeklējām arī Onkologijas nodaļu. 2 reizes bija iespēja pārvest slimniekus ar ātrās palīdzības mašīnu .Vairākas reizes ,īpaši Reanimācijā, varēju sajūst nāves klātbūtni. Pa nakti no dzīves aizgāja  vairāk par 6 pacientiem. Tas dzīves un darba ritms ir pavisam kaut kas cits.Tas temps tiešām mani parsteidza. Dārga ir katra sekunde. Mediķi cīnījās par katru pacientu līdz pēdējam.

Mūsu kaimiņi –lietuvieši- mani tiešām iepriecināja! Cik laipni viņi mūs visus pieņēma. Cik svarīgus padomus tie deva. Kolektīvs kā  darbā, tā arī  ārpus tā bija tiešām lielisks. Slimnīcas Lietuvā ir augstā līmenī. Pirmo reizi es biju šajā skaistajā  pilsētā - Klaipēdā. Un tagad droši zinu, ka tā nebija pedējā! Gribu pateikties mūsu skolas valdībai, kas deva tik  lielisku iespēju apgūt ārzemēs jaunas medicīnas prasmes, kas tiešām noderēs turpmāk. Klaipēda vienmēr paliks manā sirdī!

Dana Kucina