Pēc Erasmus+ prakses nereti sastopos ar jautājumiem, kāpēc Tu izvēlējies doties Erasmusā, kāda bija pieredze, ko Tu no tā ieguvi, kādi ir Tavi iespaidi, vai nebija bailes, vai Tu vēlētos atkal iesaistīties projektā, ko Tu ieteiktu citiem? Vēlos dalīties savā pieredzē.

Manuprāt, medicīnā robežu nav. Tā ir ļoti daudzpusēja. Savu darba dienu vari iesākt vienā valsts galā, bet pabeigt pavisam kaut kur citur. Tā ir nozare, kurā ir jāspēj ātri pielāgoties katrai situācijai un jārisina to. Mums ir jāspēj komunicēt ne tikai savā komandā, bet arī ar ārzemju kolēģiem un katru pacientu, pieņemot viņa kultūru un uzskatus. Vienvārdsakot - Tev ir jābūt “universālam”! Tieši tas bija mans iemesls, kāpēc vēlējos doties Erasmus+ praksē. Gribēju pārbaudīt, vai es varu tāda būt. Būt tā, kura iziet no savas komforta zonas un, atrodoties pavisam svešā valstī, prot iejusties un sadarboties ar kolektīvu, kā arī spēj atrast kopīgu valodu ar pacientiem.

Ierodoties Lietuvā, protams, ka bija uztraukums. Vai es to spēšu? Kā mani pieņems darba kolektīvs un pacienti? Bet tas viss izgaisa jau pirmajā dienā. Ierodoties Utenā, mūs sagaidīja pavisam jauki. Es tiku ķirurģijas nodaļā. Kolektīvs un pacienti bija ļoti atsaucīgi, saprotoši, izpalīdzīgi un atbalstoši. Pacienti vienmēr sagaidīja ar smaidu. Kolēģi bija ļoti draudzīgi. Sadraudzējāmies tā, ka pat tagad uzturam kontaktus! Visu izrādīja, paskaidroja un pamācīja.  Pie viņiem varēja vērsties vienmēr. Nekad neko neatteica.

Uz praksi devos kopā ar vēl divām savām kursabiedrenēm. Prakses ietvaros bijām izmitinātas netālu no slimnīcas. Par to nebija jāsatraucas, jo nosūtošā un uzņemošā organizācija par to bija parūpējusies. Mūsu stāvā dzīvoja arī citi Erasmus+ dalībnieki. Sadraudzējāmies un atradām kopīgu valodu arī ar viņiem.

Šo divu vasaras mēnešu laikā, ko pavadīju Utenā, esmu ieguvusi ļoti daudz. Pirmkārt, esmu ieguvusi lielāku pārliecību par sevi un savu darbu. Zinu, ka varu pielāgoties situācijai un rast tai risinājumu, kā arī komunicēt un atrast kopīgu valodu ar dažādiem pacientiem un kolektīvu. Otrkārt, pārliecinājos, ka esmu profesijā, kas man sagādā prieku un gandarījumu par savu darbu. Treškārt, es ieguvu ļoti milzīgu profesionālo pieredzi. Es tiku praktiski veikt dažādas manipulācijas, komunicēt ar pacientiem, izglītot viņus, piedalīties atveseļošanās procesā, uzklausīt, atbalstīt un sniegt palīdzīgu roku. Protams, uzlaboju arī savas valodas zināšanas , iepazinu jaunu kultūru, attīstīju savas profesionālās iemaņas, ieguvu jaunu un starptautisku pieredzi, ierakstu savā CV, izgāju dzīves skolu, sadraudzējos un vēl joprojām uzturu kontaktus ar kolēģiem. Es zinu, ka droši varu ar viņiem sazināties, lūgt padomu vai pakonsultēties. Es ieguvu dzīvei un profesionālai attīstībai nozīmīgu pieredzi.

Protams, ka no sākuma māc bailes, uztraukums, neziņa un šaubas. Arī man tā bija, bet es ieteiktu nenobīties un piedalīties Erasmus+ programmā, jo tā tiešām dod lielisku un nozīmīgu pieredzi. Tu vari no tās tik daudz iegūt! Tā ir kā dzīvas skola. Nevajag nobīties no laika perioda, kas jāpavada ārpus Latvijas, jo tas tiešām paskrien tik ātri! Arī no apkārtējiem cilvēkiem nav jābaidās, jo viņi ir ļoti komunikabli un saprotoši. Manuprāt, dodoties šādā praksē, Tu jau uzreiz izej tādas kā “iesvētības”, un pārbaudi savus spēkus un vēlmi to darīt.

Izmēģini arī Tu savus spēkus un piesakies Erasmus+ programmai!

Guna Ankipova